Katru pulksteņa elementu, kurā lasāt šo, kāds, kaut kur izgudroja, iemesla dēļ, kam parasti nebija nekā kopīga ar to, par ko tas kļuva.
Kaira mums deva dienu. Ēģiptes astronomi sadalīja debesis 36 zvaigžņu grupās - dekānos - un izmantoja tās kā nakts pulksteni: divpadsmit bija redzamas visu nakti, tāpēc nakts bija divpadsmit stundas, bet diena - divpadsmit. No šejienes nāk 24 stundu darba diena, un tā nekad nav tikusi pārskatīta. Tā pati sistēma izveidoja 365 dienu civilo gadu, ko Ēģipte pēc tam atteicās piešķirt lēcieniem, tāpēc tās kalendārs gāja atpakaļ pa gadalaikiem un pagāja aptuveni 1460 gadi, līdz tas atkal sakrita ar Sīriusa lēktu.
Atēnas glabā mašīnu. Antikythera mehānisms, kas tika izvilkts no kuģa vraka 1901. gadā un tika atzīts par zobratu ierīci 1902. gadā, tika uzbūvēts aptuveni 150.–100. gadā pirms mūsu ēras. Tas paredzēja aptumsumus, izsekoja Mēness neregulārajai kustībai, rādīja planētas un skaitīja olimpisko ciklu. 1400 gadus neparādījās nekas tik sarežģīts.
Roma mums iedeva kalendāru. 1582. gadā Gregorijs XIII svītroja desmit dienas un, vēl svarīgāk, noteica garā gada likumu: dalās ar četriem, izņemot gadsimtus, ja vien nedalās ar četriem simtiem. Šis noteikums klusi darbojas katrā Zemes ierīcē.
Čikāga mums iedeva laika joslu. Pirms 1883. gada 18. novembra Ziemeļamerika darbojās aptuveni trīs simti vietējo saules laiku. Dzelzceļi vienkārši uzspieda kontinentam piecas joslas (Amerikas Savienotajās Valstīs četras), nevienai valdībai neprasot. Čikāgas pulksteņus pagrieza atpakaļ par deviņām minūtēm un trīsdesmit divām sekundēm, un pilsētā tajā dienā divreiz bija pusdienlaiks.
Londona mums iedeva nulli. 1884. gadā delegāti no divdesmit piecām valstīm nobalsoja, ka nulle garuma grādi šķērsos gaisīgo tranzīta apli Griničā. Katru Zemes laika joslu mēra no šīs līnijas, kas, kā vēlāk atklāja GPS, ir aptuveni 102 metrus no vietas, kur faktiski krīt mūsdienu atsauces meridiāns.
Parīze mums iedeva metru, revolūcijas un kara laikā izmērot meridiāna loku no Denkerkas līdz Barselonai. Vārdu "Grinviča" tā pēc tam pilnībā izslēdza no sava laika likuma: kopš 1911. gada likumīgais laiks bija "Parīzes vidējais laiks, aizkavēts par 9 minūtēm un 21 sekundi", līdz 1978. gadā šo formulējumu aizstāja UTC.
Velingtona nodrošināja mums dienasgaismas ietaupījumu papīra formā, ko 1895. gadā Velingtonas filozofijas biedrībai nolasīja entomologs, kurš vēlējās vairāk vakara gaismas, lai noķertu kodes. Par viņu smējās.
Berlīne mums deva vasaras laiku tādā veidā, kā tas patiešām ieviesās: 1916. gada 6. aprīlī izdots rīkojums, kas stājās spēkā 30. aprīlī, lai kara laikā taupītu ogles. Divu mēnešu laikā to bija pārņēmusi lielākā daļa Eiropas, tostarp Lielbritānija, Francija un Portugāle, kas visas karoja ar Vāciju.
Kopenhāgena mums uzdāvināja vērienīgāko pulksteni, ko jebkad ir izstrādājis viens cilvēks — Jensa Olsena Verdensur, divpadsmit kustības, 15 448 daļas, kas katru nedēļu tiek uztītas ar roku, ar pārnesumu, kas veic vienu apgriezienu ik pēc 25 753 gadiem.
Cīrihe mums iedeva visdisciplinētāko: stacijas pulksteni, kura sekunžu rādītājs ir apzināti nepareizs 58,5 sekundes no katrām 60 sekundēm, kas ierodas agri un gaida, lai tas varētu būt precīzi pareizajā brīdī, kad tas ir svarīgi.