Paris

Vai jūs zinājāt?

Francija mērīja planētu, bet pēc tam 67 gadus atteicās teikt "Grinviča"

94% Parīzes iedzīvotāju dzīvo piecu minūšu gājiena attālumā no vienas no pilsētas 1180 boulangeries.

Visā Francijā ir aptuveni 35 000 maiznīcu, kas apkalpo aptuveni 12 miljonus klientu dienā. Observatoire du Pain — Francijā ir Maizes observatorija, un tas ir vismazāk pārsteidzošais fakts rindkopā — tiek lēsts, ka ik sekundi tiek patērētas 320 bagetes.

Veiciet aritmētiku, un skaitļi nedaudz strīdas savā starpā. Maiznīcu federācijas lēš, ka gada produkcija ir seši miljardi bagešu; citi skaitļi saka desmit miljardus. Seši miljardi strādā tuvāk 190 sekundē visa gada garumā, kas liecina, ka slavenais skaitlis 320 skaitās tikai nomoda stundas. Katrā ziņā tas ir kaut kur no sešpadsmit līdz divdesmit septiņiem miljoniem bagetes katru dienu no franču krāsnīm.

Patēriņš krītas un ir bijis jau gadsimtu. Vidējais francūzis tagad apēd aptuveni 105 gramus maizes dienā, kas ir mazāk nekā 114 2015. gadā. Tieši pēc Otrā pasaules kara tas bija 900 grami. Pirms revolūcijas tas bija tuvāk kilogramam, un tas nebija piedeva — tā bija maltīte.

Arī tirdzniecība sarūk. Kultūras ministrija, nominējot bageti UNESCO statusam, atzīmēja, ka Francijā 1970. gadā bija 55 000 amatniecības maiznīcu — viena uz katriem 790 cilvēkiem — un 35 000 mūsdienās, viena uz katriem 2000. Bagete tika ierakstīta kā nemateriālais kultūras mantojums 2022. gadā.

Pulkstenis: un šeit ir pati franču daļa.

Bagete ir noteikta likumā. 1920. gada statūtos noteikts, ka minimālais svars ir 80 grami un maksimālais garums ir 40 centimetri. Vārdu boulangerie aizsargā Patērētāju kodekss: lai to lietotu, maize ir jāsagatavo un jācep uz vietas, un tā nekad nedrīkst būt sasaldēta.

Šī ir valsts, kas noteica skaitītāju, nosūtot mērniekus mērīt meridiāna loku no Denkerkas līdz Barselonai caur revolūciju un karu. Tā ir valsts, kuras tiesību akti definēja savu laika joslu sešdesmit septiņus gadus kā "Parīzes vidējo laiku, kas aizkavēts par deviņām minūtēm un divdesmit vienu sekundi" — precīzs Griničas apraksts, kas rūpīgi izvairījās no šī vārda izrunāšanas.

Francija nosaka vienības. Metrs, otrs un klaips.

1791. gadā Francijas Nacionālā asambleja nolēma, ka pasaulei ir vajadzīga garuma vienība, kas nepieder nevienam konkrētam. Ne karaļa pēda. Kaut kas atvasināts no pašas Zemes.

Tātad laikā no 1792. līdz 1799. gadam franču mērnieki trīsstūrēja meridiāna loku, kas šķērso Parīzi no Denkerkas līdz Barselonai cauri revolūcijai un karam, lai definētu metru kā daļu no attāluma no pola līdz ekvatoram.

Francija mērīja planētu, lai izgudrotu lineālu. Tas ir apņemšanās līmenis, ar kuru mēs saskaramies.

Parīzes meridiāns bija Francijas nulles garums kopš 1667. gada, ko noteica Zinātņu akadēmija un kas šķērso Parīzes observatoriju. No tā darbojās Francijas kartes, franču navigācija un Francijas laiks.

Pēc tam 1884. gadā divdesmit sešas valstis tikās Vašingtonā un nobalsoja par Griničas izveidi par galveno pasaules meridiānu. To jau izmantoja aptuveni 72% no pasaules kuģniecības tonnāžas. Balsojums praktiski bija formalitāte.

Francija to nepieņēma. Ne divdesmit septiņus gadus.

Pulkstenis: 1911. gada 9. martā Francija beidzot saskaņoja savu likumīgo laiku ar Griniču. Likumā Francijas laiks definēts kā "Parīzes vidējais laiks, aizkavēts par deviņām minūtēm un divdesmit vienu sekundi."

Tas ir Griničas laiks. Tieši otrādi — deviņas minūtes divdesmit viena ir tieši garuma starpība starp abām observatorijām. Tiesību akti vienkārši bija atraduši veidu, kā pateikt GMT, nepasakot Griniču.

Frāzējums bija spēkā Francijas tiesību aktos līdz 1978. gadam.

Sešdesmit septiņi valsts civillaika gadi definēti kā laiks Parīzē, bet lēnāks. Tikmēr Eifeļa tornis kopš 1910. gada katru stundu raidīja laika signālus ar 40 kilovatiem uz kuģiem un kolonijām visā pasaulē, pārraidot Parīzes vidējo laiku, kas bija Griničas laiks, ko neviens Francijas statūtu grāmatā nevēlējās saukt tā vārdā.

Gada dienas gaisma