Pašreizējais vietējais laiks: Berlīne

Dienasgaisma gada laikā: Berlīne

Vai jūs zinājāt?

Berlīne pārcēla pulksteni, un sešu nedēļu laikā to nokopēja ducis valstu

Vācija katru dienu pagatavo 550–600 tonnas döner gaļas.

Nozare apgroza aptuveni 2,5–3,5 miljardus eiro gadā, un tajā ir nodarbināti aptuveni 60 000 cilvēku. Vācijā ir aptuveni 16 000 döner tirdzniecības vietu, no kurām Berlīnē vien ir 1000 līdz 1500 — vairāk nekā jebkurā citā Vācijas pilsētā, kas ir pareizi, jo lieta tika izgudrota šeit.

Nevis gaļu. Vertikālais spīts ir Osmaņu; tehnika aizsākās deviņpadsmitajā gadsimtā, kad kāds pavārs Kastamonu tradicionālo horizontālo iesmu pagrieza vertikāli. Tas, kas tika izgudrots Berlīnē, bija ielikt maizē un steidzīgi kādam nodot.

Parastie konta kredīti Kadir Nurman, dzimis Stambulā ap 1933. gadu, kurš 1960. gadā pārcēlās uz Štutgarti kā Gastarbeiter un 1966. gadā uz Rietumberlīni. Viņš pamanīja, ka vācu strādniekiem gandrīz nav laika apsēsties un ēst. 1972. gadā viņš ierīkoja stendu iepretim Bahnhofas zoodārzam, pārdodot kebaba gaļu plātsmaizē ar sīpoliem un nedaudz salātlapām — bez mērces.

Viņš to nekad nav patentējis.

Viņš arī nekad tā īsti nav apgalvojis. Jautāts par izgudrotāju, viņš vāciski teica, ka, iespējams, kāds cits to ir darījis kādā slēptā stūrī, taču neviens nav pamanījis — caur viņu kebabs kļuva plaši pazīstams. Citi to apgalvo: Mehmet Aygün saka 1971, Oranienstraße; Nevzats Salims saka, ka 1969. gads, Reitlingenā. Turcijas Döner ražotāju asociācija Eiropā Nurmanam piešķīra balvu par mūža ieguldījumu 2011. gadā. Viņš nomira Berlīnē 2013. gadā.

Mūsdienās döner tiek pārdots Vjetnamā kā tipisks vācu studentu ēdiens.

Pilsēta, kas tagad divas reizes ir radījusi kaut ko, ko ir pieņēmusi visa pasaule, un divas reizes nav izdevies saglabāt savu nosaukumu.

1916. gada 6. aprīlī Vācijas Federālā padome pieņēma rīkojumu. 1916. gada 30. aprīlī pulksten vienpadsmitos naktī pulksteņi visā Vācijas impērijā pagriezās par vienu stundu uz priekšu un palika uz priekšu līdz oktobrim.

Pamatojums bija ogles. Eiropā notika karš, un papildu stunda vakara dienasgaismas nozīmēja par stundu mazāk mākslīgā apgaismojuma, kas nozīmēja, ka mājās tika sadedzināts mazāk ogļu un vairāk pieejamu kara pasākumiem. Šis bija pasaulē pirmais vasaras laiks visā valstī.

Tas, kas notika tālāk, ir daļa, ar kuru ir vērts sēdēt.

Tūlīt sekoja Austrija-Ungārija. Lielbritānija to pieņēma trīs nedēļas vēlāk, 1916. gada 21. maijā. Francija sekoja 14. jūnijā. Pēc tam Beļģija, Dānija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Norvēģija, Portugāle, Zviedrija, Turcija, Tasmānija, Jaunskotija un Manitoba.

Apmēram sešu nedēļu laikā ducis valstu, tostarp vairākas, kas aktīvi karoja ar Vāciju, un vairākas ļoti centās no tā izvairīties, bija nokopējušas Vācijas administratīvo rīkojumu par pulksteni. Ideja pat nebija vāciska: 1895. gadā Velingtonā to bija ierosinājis entomologs, par kuru pasmējās.

Rūgtā detaļa pieder Lielbritānijai. Celtnieks Viljams Vilets bija aģitējis tieši par to kopš 1907. gada, kad publicēja brošūru ar nosaukumu Dienas gaismas izšķiešana. Parlaments viņam atteicās uz deviņiem gadiem. Viņš nomira 1915. gadā. Nākamajā gadā Lielbritānija pieņēma viņa ideju — trīs nedēļas pēc tam, kad ienaidnieks to izdarīja pirmais.

Pulkstenis: katra pulksteņa maiņa uz Zemes ir saistīta ar 1916. gada ogļu pasūtījumu. Apmēram trešā daļa pasaules valstu joprojām to dara divas reizes gadā, pārceļot simtiem miljonu cilvēku grafikus par vienu stundu, divas reizes, katru gadu uz visiem laikiem.

Pati Vācija to atteica 1919. gadā. Amerikas Savienotās Valstis to pieņēma 1918. gadā un atcēla 1919. gadā, galvenokārt tāpēc, ka lauksaimnieki to ienīda — viņu govis atradās saules režīmā un netika apspriestas.

Un strīds faktiski nekad nav atrisināts. Türkiye pārtrauca mainīt savus pulksteņus 2016. gadā. Brazīlija 2019. gadā. Meksika 2022. gadā. Eiropas Savienība nobalsoja par šīs prakses atcelšanu, bet pēc tam gadiem ilgi nespēja vienoties par to, ar ko to aizstāt, tāpēc Berlīne, kas to visu sāka, joprojām katru martu pārliek pulksteņus uz priekšu.