Dažas valstis ir pietiekami platas, ka saule abos galos lec ar stundu intervālu. Katram no viņiem nācies izlemt, vai pulkstenim jāseko debesīm vai valstij. Viņi visi neizlēma vienādi.
Pekina — Ķīna ir aptuveni 5000 kilometru plata, aptverot piecas ģeogrāfiskās laika joslas no aptuveni 73° līdz 135° austrumu platuma. 1918. gadā Ķīnas Republikas Centrālā observatorija ierosināja tieši piecas joslas, kas vēlāk kļuva oficiālas: Kuņluņ pie UTC+5:30, Sinkiang–Tibeta pie UTC+6, Kansu–Szechwan pie UTC+7, Čungjuaņa pie UTC+8 un Čangpai pie UTC+8:30. 1949. gadā visi pieci tika atcelti, un valsts tika iestatīta uz vienu pulksteni: Pekinas laiks, UTC+8. Visvairāk efekts ir redzams galējos rietumos, kur Kašgarā ziemas vidus saule uzlec tikai ap desmitiem no rīta pēc oficiālā pulksteņa. Praksē ikdienas dzīvē plaši tiek izmantots otrs, neoficiāls laiks — Xinjiang vai Ürumqi laiks, kas atrodas divas stundas aiz Pekinas, un starptautiskajā laika joslu datu bāzē ir ieraksts par to.
Deli — Indija izdarīja to pašu izvēli tā paša iemesla dēļ: nacionālās kohēzijas dēļ. Indijas standarta laiks tika fiksēts 1947. gada 1. septembrī UTC+5:30, kas aprēķināts no viena meridiāna 82°30′ austrumu garuma. Ģeogrāfiski Indija aptver gandrīz 30 garuma grādus, kas ir pietiekami divām zonām. Saule Indijas austrumu malā lec gandrīz divas stundas agrāk nekā rietumu malā, un Asamā ziemas saulriets var ierasties ap puspieciem pēcpusdienā, kamēr turpinās darba diena. Kopš Lielbritānijas ēras Asamas tējas dārzi ir klusi paskrējuši stundu priekšā valstij neoficiālajā Tējas dārza laikā, un tā notiek joprojām.
Maskava — Krievija gāja citu ceļu un saglabāja vienpadsmit laika joslas, vairāk nekā jebkura cita valsts, izņemot Franciju, kuras skaitu nosaka aizjūras teritorijas. Taču tā centralizēja savādāk: lielāko daļu pagājušā gadsimta padomju un Krievijas dzelzceļu kustības saraksti tika publicēti pēc Maskavas laika visā tīklā, tāpēc pasažieris, kas iekāpa Tālajos Austrumos, aiz loga lasīja atiešanas laiku, kam nebija nekādas saistības ar sauli.
Melburna — Austrālija ir pretpiemērs, un tas ir pamācošs. Tā kā vasaras laiks ir štata jautājums, nevis federāls, Austrālijas trīs oficiālās laika joslas sešos gada mēnešos kļūst par piecām, ieskaitot divas atsevišķas pusstundu nobīdes. Neviens to nav izstrādājis. Katra jurisdikcija uz jautājumu atbildēja atsevišķi, un šāda veida atbildes sniedza. Tas attiecas pat uz atsevišķām pilsētām: Broken Hill, Jaundienvidvelsā, saglabā Dienvidaustrālijas laiku.
Kualalumpura — Malaizija saskārās ar mazāku tās pašas problēmas versiju, pusstundu ilgu šuvi starp pussalu un Austrummalaiziju, un tā tika slēgta 1981. gada pēdējās trīsdesmit minūtēs.
Starp viņiem šie pieci argumenti ir tik skaidri, cik vien iespējams. Pulkstenis var būt precīzs vai koplietots. Pietiekami lielā valstī nevar būt abas — un katrai no šīm valdībām ir nācies izvēlēties, no kā atteikties.