Delhi

Vai jūs zinājāt?

Indija pārvalda kontinentu ar vienu pulksteni, un visi zina, ka tas neder

Deli metro vilcieni katru dienu nobrauc aptuveni 140 000 kilometru.

Zemei apkārt ir aptuveni 40 000 km. Tādējādi tīkls katru dienu apbrauc trīsarpus reizes apkārt pasaulei 4508 vilcienu reisos, izmantojot 343 vilcienus un 2368 autobusus 374 kilometru garumā un 271 stacijā.

2025. gadā tas pārvadāja 2,36 miljardus pasažieru — vidēji 6,46 miljonus cilvēku dienā. Tās vienas dienas rekords, kas tika uzstādīts 2025. gada 8. augustā, bija 8 187 674 pasažieri. Vilcieni kursē ar divu minūšu ātrumu, liela daļa tīkla ir bez vadītājiem, un DMRC ziņojumi par aptuveni %.**99.

Nekas no tiem nepastāvēja 2002. gadā. Pirmā sadaļa tika atvērta tā gada 24. decembrī.

Otrs Deli numurs ir mazāk glaimojošs un izskaidro, kāpēc metro bija nepieciešams. Pilsētā ir aptuveni 11,4 miljoni reģistrētu mehānisko transportlīdzekļu — aptuveni divas trešdaļas no tiem ir divriteņu transportlīdzekļi —, kas ir vairāk nekā Lielajā Mumbajā, Čennajā un Kolkatā kopā.

Pulkstenis: divu minūšu gājiens ar 99,9% punktualitāti ir sistēma, kas ir pilnībā atkarīga no tā, vai visi piekrīt, cik pulkstenis ir. Tas padara Deli par interesantu vietu, kur to vadīt.

Indijas standarta laiks tika fiksēts 1947. gada 1. septembrī plkst. UTC+5:30, kas aprēķināts no viena meridiāna 82°30′ austrumu garuma. Indija aptver apmēram 2900 kilometrus no austrumiem uz rietumiem — plašāk nekā blakus esošās ASV, kas izmanto četras zonas, un pēc saules loģikas tām būtu trīs.

Sekas ir tādas, ka saule uzlec aptuveni deviņdesmit minūtes agrāk Indijas austrumu malā nekā tās rietumu malā. Asamā novembrī saule var norietēt ap puspieciem pēcpusdienā, kamēr turpinās darba diena.

Kopš Lielbritānijas ēras Asamas tējas dārzi ir klusi darbojušies stundu priekšā pārējai valstij, ievērojot neoficiālu standartu, kas pazīstams kā Tējas dārza laiks. Viņi joprojām dara. Kopš 2002. gada parlamentam vismaz sešpadsmit reizes ir jautāts par otro laika joslu.

Tātad vienā valstī: metro, kurā vienā minūtē var uzturēties 6,4 miljoni cilvēku, un tējas īpašums, kas gadsimtu ir bijis stundu ārpusē un nekad nav uztraucies to pieminēt.

Indijas standarta laiks ir UTC+5:30, un to aprēķina no vienas garuma līnijas 82°30′ austrumu garuma — meridiāna, kas iet cauri pulksteņa tornim Mirzapurā Utarpradešā. Tas kļuva par valsts oficiālo laiku 1947. gada 1. septembrī, divas nedēļas pēc neatkarības atgūšanas, aizstājot Bombejas, Kalkutas un Madrasas laiku koloniālo raibumu.

Viens pulkstenis, visiem, kā nacionālās saliedētības jautājums.

Problēma ir kartē. Indija ir aptuveni 2900 kilometru pāri no rietumiem uz austrumiem. Pamatojoties uz vidējo saules laiku, tam būtu trīs laika joslas. ASV kontinentālajā daļā, kas ir plašāka, ir četras.

Sekas ir tādas, ka saule uzlec Dongā, vistālāk uz austrumiem esošajā ciematā, aptuveni pusotru stundu pirms tā uzlec Gudžaratas galējos rietumos. Asamā novembrī un decembrī saulriets var ierasties ap puspieciem pēcpusdienā, kamēr turpinās oficiālā darba diena. Vasarā saule tur augšā jau pirms četriem no rīta, un stundām ilgi nevienam neko nav paredzēts darīt.

Tātad ziemeļaustrumi mierīgi izveidoja savu laika joslu un nekad nejautāja.

Tējas dārza laiku — chai bagan laiku — britu tējas uzņēmumi ieviesa Asamā, lai palielinātu dienas gaišo darba stundu skaitu. Tas ir iestatīts vienu stundu pirms IST. Tas ir pilnīgi neoficiāls, tas neparādās nevienā starptautiskā laika joslu datubāzē, un tas joprojām tiek izmantots katru dienu tējas īpašumos. Strādnieki mostas, strādā un guļ pēc pulksteņa, ko valsts neatpazīst.

Pulkstenis: strīds nekad nav izzudis. Abu parlamenta palātu deputāti valdībai ir jautājuši, vai Indija ieviesīs divas laika joslas vismaz sešpadsmit reizes kopš 2002. gada.

2014. gada janvārī Asamas štats vienkārši paziņoja, ka pārceļ pulksteņa rādītājus par stundu uz priekšu līdz baganas laikam. Tam nebija juridisku seku — laiks ir federāls jautājums — un nekas nenotika.

Pēc tam nosvērās pašas Indijas oficiālais hronometrs. CSIR National Physical Laboratory publicēja pētījumu žurnālā Current Science, kurā secināts, ka tehniski ir iespējamas divas zonas ar šauru demarkācijas līniju pie Rietumbengālijas un Asamas robežas. Iepriekšējā CSIR pētījumā tika lēsts, ka atsevišķa ziemeļaustrumu zona varētu ietaupīt aptuveni 2,7 miljardus kilovatstundu elektroenerģijas gadā.

Pretarguments vienmēr ir bijis viens un tas pats: Indijas dzelzceļš kursē aptuveni 13 000 vilcienu dienā ar vienu pulksteni, un neviens nevēlas būt tas, kurš to sadala.

Tāpēc Indija saglabā vienu laika joslu — izvēlēta vienotībai, paturēta loģistikai — un daži miljoni cilvēku tējas dārzos turpina skriet stundu priekšā savai valstij.

Gada dienas gaisma