Auckland

Vai jūs zinājāt?

Par cilvēku, kurš izgudroja vasaras laiku, pasmējās, un viņš gribēja tikai noķert kodes

1895. gada 15. oktobrī divdesmit astoņus gadus vecs Velingtonas pasta ierēdnis piecēlās Velingtonas Filozofijas biedrības priekšā un lasīja rakstu Par sezonālo laika pielāgošanu valstīs uz dienvidiem no lata. 30°.

Viņa vārds bija Džordžs Vernons Hadsons. Viņš bija entomologs — ļoti labs, kurš galu galā apkopoja lielāko kukaiņu kolekciju Jaunzēlandē. Viņa darbs pastā bija maiņu darbs, tāpēc viņam bija dienas gaišas stundas, lai izietu meklēt kodes. Taču vasarā krēsla iestājās pārāk agri, lai noderētu pēc parastas darba dienas.

Tāpēc viņš piedāvāja acīmredzamo risinājumu: no oktobra līdz martam pabīdīt pulksteņus par divām stundām uz priekšu un pēc tam atkal atpakaļ. Viņš apgalvoja, ka tas izmantotu izšķērdēto agrā rīta gaismu, samazinātu "pašlaik dominējošo mākslīgā apgaismojuma pārmērīgo izmantošanu" un dotu cilvēkiem "ilgu dienas brīvā laika pavadīšanu... kriketam, dārzkopībai, riteņbraukšanai vai jebkurai citai vēlamai nodarbei ārā".

Biedrība par viņu pasmējās.

Viens dalībnieks teica, ka nav iespējams mainīt sistēmu, kas tika izmantota tūkstošiem gadu. Cits, šķiet, sarkastiski vaicāja, vai pulksteņiem būs nepieciešami divi rādītāju komplekti. Trešā daļa šo ideju nosauca par pilnīgi nezinātnisku un nepraktisku.

Protokolā ir ierakstīta Hadsona atbilde: viņam bija žēl, ka papīrs tika izsmiets, viņš to bija iecerējis kā praktisku, un to apstiprināja tie, kas atradās brīvā dabā.

Tad viņš atgriezās pie saviem kukaiņiem.

Pulkstenis: viņam bija taisnība, un tam bija vajadzīgs ļoti ilgs laiks.

Hadsons 1898. gadā iesniedza otru rakstu. Anglijā Viljams Vilets neatkarīgi nonāca pie tās pašas idejas un publicēja grāmatu The Waste of Daylight 1907. gadā; viņš nomira 1915. gadā, neredzot to pieņemtu. Vācija to pirmo reizi ieviesa 1916. gadā, lai glābtu ogles kara laikā, un sešu nedēļu laikā ducis valstu bija nokopējušas Vācijas administratīvo rīkojumu.

Pati Jaunzēlande Vasaras laika likumu pieņēma tikai 1927. gadā — trīsdesmit divus gadus pēc Hadsona raksta. Un, kad tas beidzot pienāca, viņš saņēma vienu stundu, nevis divas, ko bija lūdzis.

1933. gadā viņš bija pirmais T. K. Sideja medaļas saņēmējs, ko finansēja no naudas, kas savākta šī likuma piemiņai. Viņa nekrologs Karaliskās biedrības annālēs ir aptuveni 1700 vārdu. Pirmajos 1400 no tiem vasaras laiks nav minēts. Tur viņu atceras, pareizi, kā cilvēku, kurš pētīja kukaiņus.

Apmēram trešā daļa pasaules joprojām maina pulksteņus divas reizes gadā.

Oklenda atrodas 175° austrumu leņķī, UTC+12 — katru vasaru pāriet uz UTC+13, tieši tā, kā ierosināja Hadsons, valstī, kurā viņam tika teikts, ka to nevar izdarīt. Jaunzēlande bija pirmā valsts pasaulē, kas oficiāli pieņēma standarta nacionālo laiku jau 1868. gadā, iespējams, tāpēc tā bija arī pirmā vieta, kur kāds nopietni domāja par tā pārvietošanu.

Tā kā Oklenda atrodas uz zemeslodes, tā ir viena no pirmajām pilsētām uz Zemes, kurā ienāk katra jauna diena.

Tas padara to par saprātīgu vietu, kur apstāties. Piecdesmit pilsētas, piecdesmit argumenti par to, cik pulkstenis ir — un tas, kas sāk dienu, pieder pasta darbiniekam, kurš tikai gribēja mazliet vairāk vakara gaismas, lai aizietu un paskatītos uz kodes, un viņam tika teikts, ka nevajag būt smieklīgam.

Gada dienas gaisma