Pašreizējais vietējais laiks: Vīne

Dienasgaisma gada laikā: Vīne

Vai jūs zinājāt?

Vīne uzbūvēja pulksteni impērijas svinēšanai, un tas sāka darboties tajā gadā, kad impērijas beidzās

Vīnes pilsētai pieder apmēram 220 000 dzīvokļu.

Viņi atrodas vairāk nekā 2300 pašvaldības ēkās un tajās dzīvo vairāk nekā 500 000 cilvēku, kas padara pilsētas valdību par lielāko pašvaldības namīpašnieku Eiropā. Pievienojiet aptuveni 200 000 kooperatīvo mājokļu, kas uzcelti ar pilsētas subsīdijām, un jūs sasniegsiet pārsteidzošu skaitli: kaut kur no puse līdz 60% no visiem Vīnes iedzīvotājiem dzīvo subsidētos mājokļos.

Tikai aptuveni 20% Vīnes iedzīvotāju pieder viņu mājoklis. Austrijā kopumā šis skaitlis ir aptuveni 51%. Vīne ir īrnieku pilsēta, un šķiet, ka tāda ir.

Tas tika būvēts apzināti un lēni. Sociāldemokrāti uzvarēja pirmajās pēckara vēlēšanās Vīnē 1919. gadā, mantojot pilsētu, kur pārapdzīvotība bija tik liela, ka tuberkulozi sauca par "Vīnes slimību". Viņu pirmā mājokļu programma paredzēja 25 000 dzīvokļu piecu gadu laikā. Līdz 1935. gadam aptuveni 11% iedzīvotāju dzīvoja aptuveni 400 pašvaldības īpašumos. Pēc Otrā pasaules kara laikā no 1947. līdz 1970. gadam pilsēta uzcēla vēl 96 000 dzīvokļu, un tā nekad nav pārdevusi krājumus — ne 80. gados, ne 90. gados, ne kopš tā laika.

Karl-Marx-Hof, atvērts 1930. gadā, ir vairāk nekā kilometru garumā un tajā ir vairāk nekā 1200 dzīvokļu. Atklāšanā mērs Karls Seits teica, ka "kad mēs vairs nebūsim šeit, šie akmeņi runās par mums."

Pulkstenis: ir noderīgi zināt, pirms aplūkojat Vīnes slavenāko pulksteni.

Hoher Markt, Vīnes vecākajā laukumā, jūgendstila pulkstenis stiepjas pa desmit metru tiltu starp divām apdrošināšanas kompānijas ēkas pusēm. To projektējis gleznotājs Francs fon Matšs, pasūtījis apdrošināšanas kompānija Anker, un tā tika uzbūvēta no 1911. gada līdz 1914. gadam. To sauc par Ankeruhr.

Mehānisms ir parāde. Divpadsmit vēsturiskas personas — Marks Aurēlijs, Kārlis Lielais, Marija Terēze, Haidns un citi — visu dienu šķērso četrmetrīgo pulksteņa ciparnīcu, pa vienai stundā. Pusdienlaikā visi divpadsmit notiek pēc kārtas, katrs sava laikmeta mūzikas pavadījumā. Izrāde ilgst apmēram desmit minūtes, un tā joprojām piesaista pūli katru dienu.

Tā tika uzcelta, lai staigātu Habsburgu gadsimtus pa tiltu, reizi stundā, uz visiem laikiem.

Tad visu apturēja Pirmais pasaules karš.

No tā pabeigšanas līdz 1918. gadam pulkstenis skrēja divas reizes. Reiz imperatora Franča Jāzepa dzimšanas dienā 1915. gadā un vienu reizi viņa dzimšanas dienā 1916. gadā. Tā tas bija. Piemineklis impēriskajai nepārtrauktībai, kas divas reizes ieslēgts kā dzimšanas dienas žests karā, kura laikā tika izjaukta impērija, par kuru tā tika pieminēta.

Ankeruhr sāka pilnas slodzes darbību 1918. gadā — gadā, kad beidza pastāvēt Austroungārijas impērija. Nākamajā gadā partija, kas pavadīs nākamo gadsimtu, uzbūvējot 220 000 dzīvokļu, uzvarēja pilsētu.

Bija viena korekcija. Pusdienas mūzika bija Imperiālā himna. Tā kā vairs nebija nevienas impērijas, kurai būtu himna, tā tika aizstāta ar izlasi no Haidna grāmatas “Radīšana”. Komponists palika nemainīgs — Haidns bija uzrakstījis arī Imperiālo himnu, un pats Haidns ir viena no divpadsmit figūrām, kas iet pāri tiltam.

Vīne ir viena no retajām pilsētām, kur vietējais pulkstenis ir pilsoniskā teātra gabals, nevis infrastruktūra. Ankeruhr nav precīzs līdz sekundei, ne ar ko nesinhronizējas un arī nemēģina.

Tam ir viens uzdevums, un tas ir dīvains: reizi stundā un pareizi pusdienlaikā atgādināt, ka gadsimti iet garām neatkarīgi no tā, vai kāds skatās. Impērija, kurai tā tika uzcelta, pastāvēja četrus gadus pēc pulksteņa pabeigšanas. Pulkstenis nu jau vairāk nekā simts.