St. John's

Vai jūs zinājāt?

Pirms 1935. gada St John's skrēja uzreiz trīs dažādos laikos

Džordža iela Sentdžonā ir divus kvartālus gara, un tajā, cik ikviens var pateikt, nav nekā tāda, kas nebūtu bārs, krogs vai restorāns.

No tā izriet loģistika. Iela ir slēgta transportlīdzekļiem lielāko dienas daļu un visu vakaru, un satiksmei tā ir atvērta tikai no rītiem — īpaši tāpēc, lai bārus varētu papildināt. Tas parasti piepildās tikai ap pusnakti un paliek aizņemts līdz sešiem no rīta.

Katra tūristu padome Ņūfaundlendā jums pateiks, ka tajā ir vairāk bāru uz kvadrātpēdu nekā jebkur Ziemeļamerikā. Tas drīzāk ir apgalvojums, nevis mērījums, un tas tiek atkārtots tik konsekventi, ka kļuvis par ielas oficiālo aprakstu. Tas, kas nav strīdīgs, ir divi bloki un tas, kas atrodas uz tiem.

Ir vēl viena lieta, par kuru ir vērts zināt šo pilsētu, pirms mēs nonākam pie tās pulksteņa.

Kalnā virs ostas atrodas Signal Hill, kur 1901. gadā Guglielmo Marconi saņēma pirmo transatlantisko bezvadu signālu — ziņojumu, kas šķērsoja Atlantijas okeānu bez kabeļa. Sv. Jāņi īsumā kļuva par vienu no svarīgākajiem punktiem globālās komunikācijas kartē.

Tas padara to, kas notiek zemāk pilsētā, nedaudz grūtāk izskaidrot, jo tajā brīdī Jāņos neviens nevarēja vienoties par pulksteni.

Ņūfaundlendas pulkstenis ir visprecīzākais visā šajā vietnē, un, lai to izveidotu, bija nepieciešams īsts haoss.

Pirms 1935. gada Sv. Jāņiem nebija vienota laika. Daži iedzīvotāji paturēja saules laiku. Pasts saglabāja savu Saules laika versiju. Un bezvadu telegrāfa birojs darbojās pēc Austrumu laika, jo tas ir tas, ko tas saņēma.

1935. gadā Valdības komisija — Ņūfaundlenda tolaik bija atsevišķa Lielbritānijas domīnija, nevis Kanādas daļa — pieņēma Standarta laika likumu, kas noteica, ka visa kundzība ir trīsarpus stundas aiz Griničas.

Pusstunda nebija kompromiss vai žests. Tā bija aritmētika. Pusstundas zona UTC−3:30 ir centrēta uz 52°30′ rietumu meridiāna. St. John's atrodas aptuveni 52°42′ rietumu garuma.

Pilsēta būtībā atrodas uz līnijas. Sv. Jāņa pulkstenis darbojas aptuveni vienas minūtes laikā no paša saules pusdienlaika — tas ir vistuvāk jebkurai pilsētai šajā projektā.

Pulkstenis: Ņūfaundlenda pievienojās Kanādai 1949. gada 31. martā un saglabāja pusstundu, nevis pieņēma Atlantijas laiku kā tās kaimiņi.

Kopš tā laika tā ir divas reizes aizstāvējusi šo lēmumu pie vēlēšanu urnām. Priekšlikumi pāriet uz Atlantijas standarta laiku tika izvirzīti 1951. gadā un vēlreiz 1963. gadā. Abi sabruka sabiedrības pretestībā.

Bija vēl viens eksperiments. 1988. gadā provinces valdība izmēģināja dubulto vasaras laiku — pabīdīja pulksteņus par divām stundām uz priekšu, nevis vienu stundu. Tas bija ļoti nepopulārs un nebija ilgs.

Pusstunda ir kļuvusi par īstu kultūras marķieri. Katrā valsts paziņojumā par laiku Kanādā ir frāze "un puse Ņūfaundlendā". Televīzija, kas tiek ražota citur valstī, tiek veidota tā, lai tā sāktos stundā, tāpēc salā tā sākas pusstundā, un raidorganizācijas attiecīgi pielāgo savus ierakstus. Frāze ir nonākusi pie precēm un komēdijas trupas vārdā.

Ņūfaundlenda ir arī pirmā vieta Ziemeļamerikā, kas sasniedz katru Jauno gadu.

Pirms simts gadiem pilsēta nevarēja vienoties par to, kāds ir pulkstenis. Pēc tam tā izvēlējās vienu nobīdi kartē, kas faktiski derēja, un kopš tā laika ir atteikusies no tās atteikties — divas reizes referendumā.

Gada dienas gaisma